Tuminskis: "Domās būšu kopā ar izlasi, ticu, ka viss izdosies"

Pastāsti par to, kā notika pāreja uz ''EHV Aue'' klubu?
Aizbraucu spēlēt uz Dobeli ar vienu domu, ka gribu atgriezties profesionālā līmenī un vēlāk atkal doties uz ārzemēm. Biju tuvāk Rīgai, tāpat bija Baltijas līgas spēles. Gaidīju, ka parādīsies kādi varianti, un tad mani atrada aģents, sakot, ka ir iespēja doties atradīties uz vienu klubu Vācijā 2. Bundeslīgā. Teicu, ka esmu gatavs sakravāt čemodānus un braukt. Klubam apmierināja tas sniegums, ko demonstrēju. Uzreiz prasīja, vai mani viss apmierina un piedāvāja parakstīt līgumu. Īstenībā es pat nedaudz gribēju pagaidīt, ja nu parādās vēl kaut kas, bet aģents ieteica labāk ņemt šo variantu. Sanāca tā, ka parakstījām līgumu ar interneta palīdzību.

Kurā brīdī tu aizbrauci? Un vai sanāk tā, ka Latvijā to neviens pat īsti nepamanīja?
Ar Dobeli bijām atgriezušies no Baltijas līgas turnīra spēlēm. Svētdien aizlidoju uz Vāciju un jau trešdien biju atpakaļ. Jā, tā sanāk, ka Latvijā to nevarēja pamanīt [smaida]. Pēc tam, kad atgriezos no Vācijas, šķiet, sākās spēles izslēgšanas turnīrā pret ''Celtnieku''.

Tavs piemērs pierāda, ka arī no Latvijas čempionāta var izsisties, vai šajā gadījumā nostrādāja iepriekšējie kontakti?
Konkrēto aģentu nemaz nepazinu. Tie bija jauni cilvēki man. Svarīgākais ir gribēšana izsisties. Var to izdarīt arī no Latvijas čempionāta, bet ir jāiegulda liels darbs. Es no visa atteicos, nestrādāju. Pabeidzu augstskolu, RTU muitas un nodokļu administrēšanas nodaļu. Trenējos profesionālā režīmē. Trīs reizes nedēļā bija treniņi ar Dobeles komandu, bet pārējā laikā strādāju ar Ēriku Visocki.

Kā esi iejuties pilsētā? Kāda tā ir?
Aue ir maza pilsēta. Aptuveni 20 tūkstoši cilvēku. Bet apkārt pilsētai ir daudz mazu ciemu. Gandrīz var teikt, ka pilsēta pie pilsētas. Īstenībā man patīk. Dzīvoklis man ir piecu minūšu attālumā no halles, centrs ir kādu divu kilometru attālumā. Patīkama, mierīga pilsēta. Nav tā, ka būtu daudz ko darīt šeit. Ir kaut kādi restorāni, bāri, arī kino, bet nesaprotu vēl tik labi vācu valodu, lai uz turieni dotos.

Kādā valodā komunicē ar treneriem, komandas biedriem?
Pagaidām runāju angļu valodā. Praktiski visi runā un saprot. Galvenais treneris? Nē, ne tik labi, saprot, bet nerunā. Otrs treneris gan labi saprot angļu valodu. Bet pakāpeniski jau sāku saprast vācu valodu. Kad galvenais treneris kaut ko stāsta, handbola lietas uztveru.

Kas ir tās lietas, ko klubs nodrošina?
Klubs pilnībā nodrošina dzīvokli, viss ir apmaksāts. Pats maksāju par telefonu un internetu, arī ēdienu pērku.

Kāds ir līmenis? Vai atšķirība ar Latvijas čempionāta vadošajām komandām ir milzīga?
Jā, atšķirība starp čempionātiem ir ļoti liela. 2. Bundeslīgā gandrīz katra spēle ir kā 50/50. Arī šovakar [ceturtdienas vakarā] nospēlējām neizšķirti. Pretinieku komanda it kā bija favorīti, varējām uzvarēt, bet izskaņā viņiem epizodiski kaut kur palīdzēja tiesnesis.

Statistika liecina, ka katru spēli apmeklē vairāk nekā 1000 skatītāju. Kāda ir atmosfēra?
Atmosfēra ir nenormāla. Halle nav liela, varbūt kādi 1500 skatītāji var ietilpt. Šajā reizē man bija iespēja to visu vērot no malas, brīžiem pat skudriņas skrēja pāri ķermenim. Kad spēlēju Portugālē, varbūt bija kas līdzīgs, taču te ir iespaidīgāk. Virs 1000 ir vienmēr. Cilvēki handbolu šeit labi apmeklē. Piemēram, šoreiz bija tāda situācija, ka mūsu spēli pārcēla, jo šajā pilsētā 2. Bundeslīgā spēlē arī futbola komanda, tāpēc tika padomāts, lai cilvēki var apmeklēt abus sporta veidus.

Arī skatītāji ir citādāki nekā Latvijā. Ja kaut kas nesanāk, tad nav tā, ka līdzjutēju attieksme uzreiz ir negatīva. Tieši pretēji, cilvēki atbalsta vēl skaļāk. Latvijā var sanākt tā, ka no tribīnēm Tevi cilvēki lamā pēc neveiksmēm. Vācijā savukārt uzreiz uzmundrina. Cilvēki tribīnēs saprot, kur viņi atrodas un kas viņiem ir jādara, lai komandai būtu labāk.

Kāds komandai ir bijis sezonas sākums?
Sākums bija ļoti līdzīgs, bet komandu spēks ir tik līdzīgs, ka praktiski katra trešā spēle beidzas neizšķirti. Pēc sākuma turpinājums bija sliktāks, sekoja pāris zaudējumi pēc kārtas, taču pēdējā laikā esam atkopušies. Labi spēlējam.

Kādi ir komandas mērķi?
Šogad ir tā, ka piecas no 20 komandām kritīs ārā no 2. Bundeslīgas. Iepriekš ārā krita četras komandas. Cik saprotu, ka nākamgad ir ideja samazināt komandu skaitu. Ir vēl lielāka konkurence. Katriem vārtiem, katrai spēlei ir nozīme. Pirms sezonas bija saruna ar kluba vadību un saprotu, ka galvenais uzdevums ir palikt 2. Bundeslīgā un tad jau skatīties, cik augstu varam tikt. Čempionātā nav izslēgšanas spēļu turnīra, tāpēc nekādas spēļu dalīšanas nemaz nevar būt.

Kāda ir Tava loma komandā? Ko treneris no Tevis sagaida?
No manis treneris gaida labu spēli aizsardzībā. Esmu centra spēlētājs aizsardzībā. Tāpat gaida vairāk metienus no ārienes. Kad biju pārbaudē, pierādīju, ka spēju to darīt. Treneris grib, lai vairāk metu no 9-10 metriem. Ir dažādas lomas spēlētājiem. Ir tādi, kas padara melno darbu, bet treneris no manis sagaida metienus.

Izlases galvenais treneris Armands Uščins iepriekš sarunā sacīja, ka vēl iejūties komandā un brīžiem labāk piespēlē pretiniekiem, nevis pats met pa vārtiem.
Latvijā no manis prasīja atbildību. Nezinu, kas ir uznācis. Varbūt nedaudz pietrūkst pārliecības, drošības darbībās. Ir reizes, kad meklēju 100% metiena iespēju. Ir situācijas, kurās Latvijā noteikti mestu, bet šeit atdotu piespēli. Ir spēles, kad man viss labi sanāk, ir metieni pa vārtiem, gūstu vārtus, bet tad nākamajā spēlē atkal vairāk meklēju piespēles. Pat grūti pateikt, kāpēc tā.

Esi izlaidis pēdējās spēles. Kas noticis?
Pastiepu muguru. Es pat nedēļu nogulēju slimnīcā. Aizvakar mani izrakstīja. Tāgad ir jāvingro, jāstiprina šie muguras muskuļi. Tikai, kad fizioterapeits pateiks, ka esmu 110% gatavs atgriezties laukumā, to darīšu. Iepriekš bija tā, ka pastiepu, atgriezos, nospēlēju divas spēles un atkal bija problēmas. Daudz ko ietekmē garie pārbraucieni. Pēc tiem mugura ir stīva.

Cik ilgi ir tālākie braucieni uz spēlēm?
Ja spēle ir kaut kur Vācijas augšgalā, braucam 7-8 stundas. Izbraucam dienu iepriekš, paliekam pa nakti viesnīcā, no rīta ir pastaiga vai kāds viegls skrējiens, lai vienkārši spēlētāji iekustētos. Spēle un tad atkal atpakaļ 7-8 stundas. Tas ir pats grūtākais. Sanāk, ka piecos vai sešos no rīta tikai atgriežamies mājās. Ir smagi. Pēc tam atkal ir treniņš. Man tas ir sarēžģīti. Grūti pārnesu šos braucienus.

Izlasei spēles ir tepat aiz stūra. Vai šoreiz valstsvienībai būs jāiztiek bez Tevis?
Ar treneriem jau aprunājos, ka tomēr šoreiz nebraukšu. Nedēļu nogulēju slimnīcā, tikai divas reizes tagad ir sanācis pavingrot. Skrējis neesmu. Ārsti šobrīd saka, ka atgriezties varēšu 31. oktobrī, bet sanākt pat vēl vēlāk. Runājām, ka es varētu doties kopā ar komandu, taču apdomājos un sapratu, ka tie atkal būs tāli braucieni, pēc tam jāatgriežas Vācijā. Tas nenāktu par labu. Palikšu Vācijā, lai pēc iespējas ātrāk būtu gatavs atgriezties laukumā.


Kā klubs izturas šādā situācijā? Vai nav piedāvājuši kaut kādas šprices, lai tikai Tu dotos laukumā vai ir cilvēcīga attieksme?
Cilvēcīgi izturas pret mani. Jā, varētu iedot kaut kādu šprici un skrien, bet tā nav. Klubs arī saprot, ka līgums man ir uz diviem gadiem, arī sezona ir gara, tāpēc labāk ir, lai es kārtīgi tieku galā ar šo problēmu, un arī klubs to vēlas.

Pavērtē Latvijas izlases grupu Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā!
Slovēnija, protams, ir favorīte. Ar Nīderlandi ne tik sen esam spēlējuši, uzskatu, ka tā ir mūsu līmeņa komanda. Nav tur nekas traks. Ar igauņiem esam spēlējuši daudz, esam uzvarējuši. Visas iespējas sasniegt vēlamo rezultātu, bet uzskatu, ka ļoti izšķiroša spēle būs mājās pret Nīderlandi.

Kā Tu vērtē to, ka izlasēm kvalifikācijas turnīrs šobrīd būs vairāk izstiepts?
Domāju, ka tā ir labāk. Ir iespēja sagatavoties katrai konkrētai spēlei. Ir bijis, kad spēlējam trīs spēles trīs dienās, un tas ir par smagu. Mūsu problēma pie šāda izstieptā problēma varētu būt tāda, ka ne vienmēr izdosies savākt labāko sastāvu. Cerēsim uz to labāko. Skaidrs, ka tādai valstij kā mēs iekļūt finālturīnā tas ir mērķis un sapnis. Tām, kas tur spēlē regulāri, tas nav tik īpaši, bet mums ir. Gribām spēlēt ar handbola top izlasēm.

Vācijā esi sajutis lielu atbalstu no līdzjutējiem. Cik tas daudz palīdz?
Ļoti daudz! Svarīgi, lai cilvēki nāk nevis vienkārši vērot spēli, bet atbalstīt komandu un dzīt to uz priekšu. Nedrīkst nolaist rokas. Ir reizes, kad kaut kas nesanāk un pašiem spēlētājiem nolaižas rokas, bet pilnas tribīnes atbalsta, un tas palīdz saņemties, ieslēdzas kaut kāds sestais ātrums. Skrien ātrāk, lec augstāk, met spēcīgāk.

Lai arī šoreiz nevarēsi būt kopā ar izlasi, ko vēlies pateikt puišiem?
Būšu ar komandu domās. Noteikti skatīšos spēli. Zinu, ka arī Slovēnijas spēli būs iespējams vērot. Ar Nīderlandi būs ļoti svarīga spēle. Ticu, ka mums viss izdosies un beidzot tiksim uz finālturnīru.