Toms Lielais par iejušanos Aizenahā, kluba mērķiem, Latvijas izlasi un MSĢ

Jāatgādina, ka iepriekšējā vasarā Lielais piedalījās Vācijas Bundeslīgas kluba "Flensburg Handewitt" galvenā trenera Ļubomira Vranješa jauno talantu nometnē, kur tika pamanīts un parakstīja līgumu. Sezonu Lielais iesāka "Flensburg Handewitt" otrajā komandā Vācijas 3. līgā, taču pēdējā laikā spēlēja maz vai spēlēm netika pieteikts, jo treneris uzticējās vairāk sev zināmiem spēlētājiem. Pēc jaunā gada kopā ar aģentu tika meklēts risinājums, kas tika atrasts un februāra vidū panākta vienošanās ar "Eisenach" līdz sezonas beigām.

Kā esi iejuties jaunajā klubā? Kādas ir galvenās atšķirības starp iepriekšējo un tagadējo klubu?
Uzskatu, ka esmu iejuties diezgan labi, lielas problēmas tas nesagādāja. Lietas, kas šeit atšķiras, noteikti ir līmenis. Šis ir augstāka līmeņa klubs, šeit viss vēl vairāk pakārtots tieši handbolam. Ir patīkami atrasties šeit.

Kāds ir Tavs dienas režīms? Treniņi, fiziskās sagatavošanas treniņš, individuālie treniņi, fizioterapija (masāžas utt.) un medicīniskā aprūpe?
Dienas režīms ir diezgan vienkāršs. Piemēram, šodien ir otrdiena, tātad viens treniņš ir 9:30 (metienu treniņš) un otrs 17:00 (komandas treniņš) . Ja ir vajadzība, tad pēc katra treniņa vari doties pie fizioterapeita, kurš Tevi sakops. Ir iespēja trenēties ilgāk svaru zālē. Papildus visiem spēlētājiem ir izdalītas fitnesa kluba kartiņas, ar kurām var bez maksas doties uz zāli. Nedēļā divi fiziskie treniņi, pieci komandas un viens metienu treniņš, plus paša papildus treniņi.

Kā pavadi brīvo laiku, ja tāds vispār paliek? Varbūt apmeklē valodas kursus, kādu skolu?
Brīvajā laikā pašlaik lasu grāmatas, mācos valodu un dažbrīd uzspēlēju Playstation. Sākot ar nākamo gadu droši vien mācīšos e-vidē, kādā Latvijas augstskolā. Izglītība arī ir svarīga dzīves sastāvdaļa. Mans darbs pašlaik ir handbols, bet arī jādomā par savu dzīvi pēc tā, jo bieži esmu dzirdējis šo frāzi: ko pēc tam? Tapēc noteikti izglītība ir jāiegūst.

Kādi ir iespaidi par pilsētu, pilsētas iedzīvotājiem?
Pilsēta man liekas ļoti simpātiska, ir salīdzinoši maza, nav daudz cilvēku, kā piemēram tas ir lielajās pilsētās Hamburgā, Frankfurtē vai Berlīnē. Pati pilsēta ir diezgan veca un ar savu vēsturi. Vecpilsēta varbūt nedaudz atgādina par Rīgu, bet Eizenaha ir kalnaina, kas piešķir savu pievilcību. Nav sanācis daudz komunicēt ar pilsētas iedzīvotājiem, bet tajās reizēs, kad ir bijusi vajadzība to darīt, cilvēki bijuši atsaucīgi.

Handbols Vācijā ir ļoti populārs. Vai jau esi uz savas ādas izjutis, ka spēlē pilsētas handbola komandā – dalījis autogrāfus, fotogrāfējiem ar līdzjutējiem, sniedzis intervijas?
Jā, to var just, ka šeit handbolu mīl vairāk, cilvēki nāk uz spēlēm un atbalsta savu komandu. Uzskatu, ka tas pietrūkst Latvijā, nav šīs atmosfēras, pat izlases līmenī. Ir sanācis parakstīties uz krekliem, cepurēm, bumbām, esmu fotografējies ar faniem.

Foto: ThSV Eisenach

Kādi ir Tavi sadzīves apstākļi – kur un kā dzīvo? Cik tālu ir treniņu un spēļu zāle? Vai ir kas tāds, kas ļoti pietrūkst ikdienā no Latvijas? Piemēram ģimenes atbalsts, vai kādi noteikti produkti, ko var dabūt tikai Latvijā?
Pašlaik dzīvoju viesnīcā, iespējams situācija drīz mainīsies. Trenējamies, tajā pašā zāle, kur spēlējam. Līdz zālei ar auto ir 15 minūšu brauciens no manas dzīvesvietas. Kas man pietrūkst? Tās noteikti ir lietas, kuras nevar nopirkt, tā ir ģimene, draugi, zeme un valoda. Produktus varu iegādāties kādā no krievu veikaliņiem, lielākoties tur arī ir visas nepieciešamās lietas. Dažreiz sagribās kādu gotiņu no Skrīveru pārtikas kombināta, tad ar vecāku palīdzību gotiņas tiek nogādātas.

Maijā ir nacionālās izlases sabraukums spēlēm ar Nīderlandi. Vai esi vesels un būsi gatavs braukt palīdzēt izlasei? Jau kādu laiku esi izlasē un ir bijuši braucieni uz izlases spēlēm – vai Tev izlases spēles iedod kādu papildus motivāciju un garastāvoklis ir īpaši labs, kad tuvojas izlašu pārtraukumi?
Pašlaik nav nekādu savainojumu, uzturu sevi formā un ar lielāko prieku palīdzēšu Latvijas izlasei. Vēl jāsagaida kādu sastāvu nosauks treneri, bet ar 110% būšu gatavs atdot visu, lai palīdzētu. Izlases sabraukumos ir patīkama gaisotne, tā ir profesionāla, visi šajā mazajā laikā esam koncentrējušies spēlēm. Garastāvoklis ir ļoti labs, satiec savus vecos komandas biedrus vai pat skolas biedrus. Personīgi man vienmēr ir prieks pārstāvēt Latvijas karoga krāsas, domāju, ka izlasei neatteikšu nekad, ja nu vienīgi tas būs kāds nopietns iemesls. Man ir gods nesāt formu ar Latvijas karogu.

Kāda izskatās Tava nākotne klubā? Vai treneri jau ir runājuši par nākamo sezonu un tālākiem plāniem? Uz kādu mērķi tiecas kluba vadība tuvākajos gados? Piemēram atgriezties Vācijas 1. Bundeslīgā?
Šobrīd neko neteikšu, vien to, ka ir sarunas ar aģentu par nākamo gadu. Cerams tuvakāja laikā jau zināšu, kur spēlēšu nākamgad. Klubs šogad nepretendē uz 1. Bundeslīgu. Viņi grib to īstenot tad, kad būs uzcelta jauna arēna, tad arī šeit būs mērķis uzkāpt atpakaļ uz augšu.

Latvijā šobrīd trenējas un spēlē diezgan daudzi perspektīvi jaunie spēlētāji. Kādi būtu Tavi ieteikumi viņiem turpinot darbu treniņos? Varbūt vari iezīmēt kādas vadlīnijas, ko jaunajiem spēlētājiem darīt, lai nokļūtu tuvāk profesionālam līmenim?
Es uzskatu, ja grib sasniegt profesionālu līmeni, pirmais punkts būtu mācīšanās Murjāņu Sporta ģimnāzijā. Tā ir vienīga vieta Latvijā, kur vari ļoti labi trenēties un augt. Tā ir vieta, kas man ļoti daudz ir devusi sportā un dzīvē. Murjāņu laiks manā dzīvē vienmēr būs viens no labākajiem. Uzskatu, ka Latvijas handbolam ļoti liels ieguvums ir [fiziskās sagtavotības trenera] Ērika Visocka piesaiste. Viņš ir augstas klases speciālists, kurš jau arī palīdz tieši Murjāņos. Nesen tika atklāta arī jaunā zāle, tātad viss tur būs. Kas vēl ir vajadzīgs, lai tiktu profesionālā līmenī? Man ir grūti uz to atbildēt, jo pašam šis ir tikai pirmais gads un katram ir savs ceļš ejams, nekad nebūs divi vienādi ceļi. No savas pieredzes varu teikt, ka ir vajadzīga gribēšana strādāt un upurēt kaut ko, lai iegūtu savu rezultātu. Vienmēr esmu uzskatījis, kad ar darbu var sasniegt daudz, ir tikai tam jānotic, nevar padoties pie pirmajām grūtībām.

Gribētu pateikt lielu paldies cilvēkiem, kuri man ir palīdzējuši un devuši daudz: Andris Eģītis, Valdis Rozentāls, Ivars Serafimovičs, Sandris Veršakovs, Raitis Puriņš, Aivis Jurdžs, un, protams mana ģimene. Novēlu visiem Latvijas handbolistiem šo sezonu pabeigt bez traumām un tiekties pēc labākā. Lai viss izdodas!