Lilienfelds: "Joprojām ir mirdzoša zvaigzne sasniegt kaut ko lielu ar Latvijas izlasi"

Ģirt, tikko noslēgusies Vācijas un Krievijas spēle pasaules čempionātā! Cik daudz Tev sanāk dienas ritmu pieskaņot, lai sekotu līdzi šim notikumam?
Patiesībā nav tik traki. Šī bija pirmā spēle, kuru noskatījos no pirmās līdz pēdējais minūtei. Neko citu nav sanācis redzēt. Nē, īstenībā meloju. Nedēļas nogalē biju Minhenē un klātienē vēroju Maķedonijas un Bahreinas spēli. Jā, tas nav vadošās komandas, bet vienalga halle ir liela un varēja just lielisku handbola atmosfēru.

Vai Vācijā ir jūtams, ka šobrīd notiek pasaules čempionāts handbolā?
Tā grūti spriest, bet, protams, klātienē, hallēs ir jūtams, kāda līmeņa handbola pasākums risinās. Maķedonija un Bahreina nav čempionāta favorītes, nav galvenās handbola valstis, bet vienalga klātienē bija 8000 skatītāju. Noteikti, ka lielākā daļa bija vācieši, kuriem handbols ļoti patīk. Vācijā jau vispār handbols ir ļoti populārs.

Jau 11 gadus esi nodzīvojis Vācijā! Ir tā, ka arī emocionāli tagad pārdzīvo par Vācijas izlases rezultātiem?
Godīgi sakot, tas ir pavisam minimāli. Maniem dēliem tas ir ļoti svarīgi, viņi pilnībā atbalsta Vācijas izlasi. Man tādu sajūtu gandrīz vispār nav.

Ilgāku laiku esi izlaidis savainojuma dēļ! Pastāsti par to!
Izlaidu pleca savainojuma dēļ. Jau 16./17. gada sezonā cīnījos ar to, ilgi tas viss vilkās. Beigās sapratu, ka ir jāveic operāciju. Pēc tās bija atlabšanas process, bet brīdī, kad bija jāatgriežas laukumā, jutu, ka operācija neko nav devusi. Bija tās pašas sāpes, tās pašas sajūtas. Pieņēmu lēmumu, ka veikšu vēl vienu operāciju, bet jau ar nopietnāku ķirurģisko iejaukšanos. Tagad viss ir kārtībā. Plecs vairs nav tāds kā iepriekš, taču būtiski, ka varu spēlēt bez sāpēm.

Kāda bija rehabilitācija? Cik psiholoģiski smagi?
Protams, nebija viegli. 35-36 gadu vecumā galvā ir visādas domas, ko darīt, kā būtu labāk. Bet jau no sākuma zināju, ka šis nebūs veids, kā es pielikšu punktu karjerai. Zināju, ka gribu atgriezties, spēlēt vienalga kādā līmenī. Man pašam tas bija svarīgi. To arī izdevās paveikt.

Vai līgums pirms šīs sezonas ar Koburgu vēl bija spēkā, vai klubs nāca pretī pēc tik nopietna savainojuma?
Pagājušajā vasarā man beidzās līgums ar komandu. Patiesībā ir tā, ka šobrīd man nav profesionālais līgums ar komandu. Vairāk pat esmu otrās komandas spēlētājs. Ja ir nepieciešamība, ir robi sastāvā, tad esmu gatavs spēlēt 2. Bundeslīgā un palīdzēt galvenajai vienībai. Tā tas astoņās spēlēs arī ir noticis. Klubs patiešām man palīdz – gan ar izglītības iegūšanu, gan darbu. Ir pretīmnākoša attieksme pret mani. Esmu gatavs spēlēt, bet klubs palīdz arī citos veidos. Ne visiem spēlētājiem ir sniegtas tādas iespējas.

Kāda bija atgriešanās laukumā? Vai turpini baudīt handbolu?
Sajūtas bija lieliskas. Īpaši jau pirmajā spēlē. Es 18 mēnešus nebiju spēlējis. Likās, ka man tas ir kā apbalvojums. Nebija velti ieguldīts šis darbs, lai tiktu atpakaļ. Man patreiz vairs nav ko zaudēt, nejūtu spiedienu. Spēlēju savam priekam. Patiešām gūstu baudu no spēlēšanas, joprojām varu aizskriet, iemest kādu goliņu...

Kādā pats esi sportiskajā formā? Spēlēt priekam tas noteikti ir patīkami, bet tomēr ne katrs Latvijas handbolists vispār tiek līdz iespējai cīnīties Vācijas 2. Bundeslīgā, pie tam vadošajā komandā.
Nu jau ir labāk. Pirmajā spēlē diezgan nopietni vēl taustījos. Fiziski viss bija kārtībā, bet pietrūka spēļu prakse, lai labāk novērtētu situācijas, kur mest, kur piespēlēt. Jūtu, ka šobrīd ar galveno komandu esmu kopā divus mēnešus. Kā pats teici, tā ir 2. Bundeslīga, tāpēc ar katru dienu arī pašam ir vieglāk. Koburga ir komanda, kas grib kāpt augstāk un atgriezties 1. Bundeslīgā. Es pats esmu apmierināts par to, kā situācija ir izvērtusies.

Komanda ir noteikusi skaidru mērķi atgriezties 1. Bundeslīgā, vai tā šobrīd ir apstākļu sakritība?
Oficiāli kluba mērķis bija iekļūt labāko četriniekā, bet tas ir tāds piesardzīgais mērķis. Par mērķiem Vācijā runā ne tik skaļi kā citur, jo, ja kaut kas nesanāk, var saņemt lielu spiedienu no preses un līdzjutējiem. Četrinieks ir tāds signāls, ka reāli mērķis ir iekļūt 1. Bundeslīgā. Nebūs nekāda traģēdija, ja tas nenotiks. Ir atkāpšanās ceļš, bet gribam kāpt augstāk.

Vai Ģirts Lilienfelds tādā gadījumā arī gribētu atgriezties 1. Bundeslīgā?
[Smaida] Diez vai kaut kas tāds būtu iespējams. Ar galveno komandu tagad kopā esmu bijis astoņas spēles, divus mēnešus, bet tuvākajā laikā atgriezīsies divi kreiļi, tāpēc, domāju, ka otrajā aplī nespēlēšu vai spēlēšu ļoti maz. Jā, 2. Bundeslīgā ir augsts līmenis, bet 1. Bundeslīga ir vēl viens solis uz priekšu. Tur bez profesionāliem treniņiem, bez domām tikai par handbolu spēlēt nevar. Tas ir ļoti grūti.

Pēc vairāk nekā desmit Vācijā pavadītiem gadiem, kas ir galvenā motivācija turpināt spēlēt handbolu?
Man ar ģimeni, tuvākajiem cilvēkiem bija diskusijas par šo jautājumu. Principā atbilde ir vienkārša. Šobrīd strādāju arī astoņu stundu biroja darbu. Tās emocijas, ko var gūt sportā, nav iespējams sasniegt parastā darbā. Tās emocijas ļoti pietrūkst. Kamēr vien varēšu, spēlēšu arī handbolu. Tā ir lieta, ko māku, kas patīk, un neredzu citu vietu, kur varētu sasniegt tās sajūtas. Šobrīd man ir saspringts ritms, bet treniņā spēju atslēgties no visām citām lietām.

Vai Koburga šobrīd Tev ir pagaidu mājas, vai redzi sevi kā šīs pilsētas iedzīvotāju arī nākotnē?
Nekad nesaku 100% jā vai nē. Dzīvē viss kādā brīdī var sagriezties kājām gaisā. Cenšos tagad iegūt nepieciešamo izglītību, esmu atradis darbu. Ja viss izdosies kā plānots, tad plāns ir palikt Koburgā. Dēli šeit iet skolā, spēlē handbolu, sieva strādā. Esam ieguvuši šeit jaunus draugus, paziņas. Optimālais variants mums būtu palikt Koburgā. Ģimenei šeit viss patīk.

Pastāsti nedaudz par pilsētu! Kā pavadi brīvo laiku?
Pilsētā ir 40 tūkstoši iedzīvotāju. Atrodas Bavārijas ziemeļos. Vācijas standartiem tā ir maza pilsēta. Ar sievu bieži runājam par to, ka ģimenei šī ir labvēlīga vieta dzīvei, kad vairs negribas lielpilsētu, to piedāvātās izklaides iespējas. Bērni jūtas labi, mierīgi var iziet ārā, skola ir blakus, nekur nav jābrauc, blakus ir sporta laukumi. Koburga arī ekonomiski ir labi attīstīta, darbojas vairāku uzņēmumu rūpnīcas, kas dod papildu iespējas darbam. Aizenahā, mana iepriekšējā kluba pilsētā, tā nebija. Koburgā ir lielas iespējas.

Pieminēji, ka dēli spēlē handbolu! Kāda ir viņu pozīcija pret Latviju un Vāciju? Vai pastāv iespēja, ka viņi kādreiz vēlētos uzvilkt Latvijas izlases kreklu?
Līdz izlašu līmenim vēl ir jāpaciešas. Vecākajam dēlam ir 12 gadi, jaunākajam – astoņi. Abi ir Latvijas valsts pilsoņi. Kā šī visa situācija veidosies, redzēsim ar laiku. Skaidrs, ka puikas daudz zina par Latviju. Mēs regulāri uz Latviju braucam atvaļinājumos. Ģimene, radi, draugi atbrauc ciemos. Dažreiz sakam, ka, ja paši nevaram aizbraukt uz Latviju, tad Latvija atbrauc pie mums.

Ne tik sen runāju ar Evaru Klešniku, kuram prasīju, vai nākotnē viņš būtu gatavs strādāt par treneri. Evars konkrēti atbildēja, ka noteikti nē. Tu šobrīd jau ar jauniešiem strādājot. Vai trenera darbs arī ir viena no opcijām nākotnē?
Tik kategorisks kā Evars šajā jautājumā neesmu. Darbs ar jauniešiem man tīri labi patīk, bet, lai nopelnītu iztiku ģimenei, jābūt mērķim strādāt vismaz 3. līgā ar mērķi attīstīties vēl tālāk. Tas nozīmētu to pašu dzīves veidu, kāds ir bijis līdz šim. Pastāv iespēja vienu divu gadu ilgam līgumam, pēc tam kaut kas atkal jāmaina. Tas nav manos plānos. Ar jauniešiem, jā, tas būs arī foršs veids, kā palikt handbolā pēc tam, kad pats vairs pa laukumu skriet nevarēšu.

Evaru pieminēšu arī nākamajā jautājumā. Viņš Eiropas čempionāta kvalifikācijas cikla ievadā pēc ilga pārtraukuma atgriezās nacionālajā izlasē! Vai Tev tādu domu nav?
Protams, ka gribās atgriezties! To es varu godīgi un atklāti pateikt. Kad spēlēju profesionāli, tas viss bija vienkārši, oficiālajos izlašu logos klubam bija jālaiž uz izlasi. Tagad ir grūtāk. Darbs, jaunieši, spēles klubā. Man ir daudz priekšnieku, ar kuriem būs jāvienojas. Ar izlases galveno treneri Armandu Uščinu man bija saruna, viņš pat bija atbruacis pie manis, tikāmies klātienē. Esmu paudis, ka gribētu palīdzēt. Cerēsim, ka viss sakārtosies.

Ar kuriem izlases spēlētājiem Tev sanāk visvairāk kontaktēties?
Nav tā, ka runātu ar izlases spēlētājiem ļoti daudz, kaut gan ar Aivi Jurdžu kopā sagaidījām Jauno gadu.

Ko Aivis pastāstīja par izlasi?
Viņš teica, ka izlasē šobrīd ir ļoti forša atmosfēra. Aivim pašam izlases spēles ir papildus motivācija. Teica, ka mikroklimats kolektīvā ir ļoti labs, bet to es īstenībā pats jau zinu. Tā nacionālajā izlasē vienmēr ir bijis.

Aicināja arī Tevi, lai palīdzi izlasei cīņā par Eiropas čempionāta fināturnīru?
Ar Aivi runājām, ka Latvijas handbolā to spēlētāju ir tik, cik viņi ir. Ja izkrīt kādi līderi, tad uzreiz ir lieli robi spēlē. Visu cieņu Latvijas čempionāta spēlētājiem, taču jāsaprot, ka šobrīd Aivis, Dainis Krištopāns ir tie spēlētāji, kas var pavilkt izlasi uz priekšu. Es nesaku, ka tagad varētu uzreiz ielēkt izlasē un būt baigais vilcējs. Bet zinu, ka esmu gatavs sniegt izlasei atbalstu, pārdesmit minūtes palīdzēt, domāju, vēl varētu.

2013. gadā vienā no intervijām sacīji, ka finālturnīrs kopā ar izlasi būtu sapņu līmeņa mērķis? Tagad tas izskatās reāli, bet, vai tava pozīcija šajā jautājumā nav mainījusies?
Tas ir labs jautājums. Pusotru gadu traumu dēļ nespēlēju. Diez vai mana vienīgā motivācija atgriezties bija, lai varētu spēlēt Koburgas otrajā komandā. Joprojām ir viena mirdzoša zvaigzne, ka varbūt ar izlasi tomēr varam vēl kaut ko lielu paveikt. Jā, tā tas ir!

Vai sanāca paskatīties Latvijas izlases spēles pret Slovēniju un Nīderlandi?
Īstenībā viss sakrita tā, ka varēju abas spēles pilnībā noskatīties. Man patika abas spēles. Ar Slovēniju vienmēr spēlēt ir vieglāk, jo nav spiediena. Tur var spēlēt brīvi, cīnīties un skatīties varbūt parādās iespējas, kaut kas sanāk. Vārtsargi labi nospēlēja, Artūrs Kuģis bija lielisks. Visa komanda demonstrēja labu sniegumu. Pašaizliedzīga spēle, kas tāda Latvijai pēdējos gados ir vienmēr. Dainim ir jābūt līderim, bet man patika, ka viņš spēja novērtēt situācijas un laicīgi atrada partnerus.

Māris Veršakovs nospēlēja labi abās spēlēs, pie tam galvenais, ka tieši saspēles veidošanā, kas ir ļoti svarīgi. Dainim un Aivim uzbrukumi ir jāsāk, bet Māris spēja būt pareizajās vietās un izmantoja savas iespējas, nospēlējot rezultatīvi. Evars aizsardzībā ir milzīgs ieguvums. Tas četrinieks, kas vidū izveidojās, bija ļoti spēcīgs. Nevienai izlasei nebūtu viegli pret tādu aizsardzību. Pirms spēles pret Nīderlandi biju nedaudz skeptisks, bet ātri kļuva skaidrs, ka esam noteicēji laukumā. Likumsakarīga uzvara, pie tam ar stabilu sniegumu, kas ne vienmēr ir raksturīgi Latvijai, jo bieži sanāk spēles kā pa viļņiem.

Tas, ka labākajā sastāvā, varam sasniegt lielas lietas laikam ir skaidrs, vai ne?
Jā! Galvenais, lai visiem spēlētājiem šajā laikā izdodas noturēt sportisko formu un veselību. Vienreiz mums jāspēj paveikt kaut kas liels.

Ko tev pašam novēlēt?
Veselību! Veselība ir pats galvenais! Šobrīd jūtos labi.

Ģirts Lilienfelds ir dzimis 1982. gada 4. decembrī Dobelē. 2008. gadā Lilienfelds no ‘’ASK Rīga’’ kluba pārcēlās uz Vācijas vienību ‘’ThSV Eisenach’’. Pēc septiņām klubā pavadītām sezonām 2015. gadā Ģirts devās uz savu pašreizējo komandu ‘’HSC 2000 Coburg’’. Abu klubu sastāvos Ģirts spēlējis gan Vācijas 1., gan 2. Bundeslīgā.

Pēc divām aizvadītām spēlēm Latvijas grupā līdere ar divām uzvarām divās spēlēs ir Slovēnija, pa uzvarai ir Latvijai un Nīderlandei, bet bez panākumiem cīnījusies Igaunija. Jāatgādina, ka kvalifikācijas cikla ievadā 24. oktobrī Latvija viesos ar 21:27 piekāpās vienai no spēcīgākajām pasaules handbola izlasēm Slovēnijai, savukārt otrajā mačā Armanda Uščina vadītā komanda Valmierā ar 29:25 uzveica Nīderlandi. Kvalifikācijas turpinājums paredzēts 2019. gadā - aprīlī divas spēles Igauniju, bet savukārt jūnijā Latvijai otrās spēles ar Slovēniju un Nīderlandi.

Kvalifikācijas turnīrā piedalās 32 valstu izlases, kas tika ielozētas astoņās grupās pa četrām komandām katrā. Gaidāmais kvalifikācijas turnīrs būs plašākais, kāds jebkad ir noticis. Eiropas čempionātam kvalificēsies katras grupas divas labākās komandas, kā arī četras labākās trešo vietu ieguvējas.

Eiropas čempionāta finālturnīram jau kvalificējušās tā organizatores Zviedrija, Austrija un Norvēģija, kā arī esošā Eiropas čempione Spānija. 2020.gadā Eiropas čempionātā pirmoreiz piedalīsies 24 valstu izlases (iepriekš - 16). Eiropas čempionāta finālturnīrs norisināsies no 2020.gada 10. līdz 26.janvārim.