Kukša par vēlmi spēlēt augstākā līmenī, savu lomu komandā, izlasi un MSĢ

Edgar, pirmais ko gribētu jautāt, ir līdzīgi kā iepriekšējās intervijās ar Aivi un Eināru – kā rit Tava ikdiena un ar ko nodarbojies, paralēli handbolam?
Ikdiena ir diezgan vienkārša – četras dienas nedēļā strādāju līdz četriem dienā, tad nāku mājās un pavadu laiku ar ģimeni. Pēc tam, protams, ir treniņi. Trīs vai četras reizes nedēļā ir treniņi lielajā zālē (atkarīgs no tā vai nedēļas nogalē ir spēles) un viens treniņš ir svaru zālē.

Kāda ir Tava nodarbošanās algotajā darbā?
Darbā sēžu birojā. Uzņēmums, kurā strādāju ir saistīts ar ceļu būvi. Izstrādāju dažādus līgumus, aprēķinu cilvēkiem darba stundas un citus ar papīriem saistītus darbus.

Vācijā jau esi diezgan ilgu laiku – arī savu nākotni saisti ar šo zemi vai arī vēl domā kur vēl Tava handbola karjera varētu Tevi aizvest? Uzreiz pēc Murjāņu Sporta ģimnāzijas absolvēšanas devies prom.
Plāni atgriezties Latvijā pagaidām nav. Vēl gribas mēģināt spēlēt handbolu augstākā līmenī un tas šobrīd ir primārais. Nav noslēpums, ka arī šeit neplānoju ilgi aizkavēties un katru sezonu meklēju vietu, kur varētu turpināt savu handbolista karjeru. Arī šosezon meklēju variantus citās komandās un gaidu atbildes no klubiem. Ceru, ka plāni izdosies un nākošo sezonu iesākšu citā – augstāka līmeņa klubā. Mērķis ir palikt Vācijā, jo tomēr valodu esmu apguvis diezgan labā līmenī un arī ģimene šeit ir iedzīvojusies.

Fredenbeka ir salīdzinoši maza pilsēta ar aptuveni sešiem tūkstošiem iedzīvotāju. Vairāk atgādina tādu kā mazpilsētu Latvijā? Kā ir ar ārzemēs tik populārajiem poļu vai krievu veikaliņiem, kur var iegādāties kādus latviešu produktus – tādi ir pieejami? Vai varbūt nemaz tik ļoti neskumsti pēc latviešu ēdieniem un produktiem?
Uz papīra mums skaitās ciems, bet es Fredenbeku vairāk uzskatu par mazpilsētu, jo ir vairāki lielveikali, aptiekas, bankas un ārsti. Ir vietas, kur var aiziet pastaigāt un sadzīve ir diezgan mierīga – patīkami šādā vietā dzīvot. Tepat netālu, 15-20 minūšu attālumā, ir arī lielākas pilsētas, kur var aizbraukt. Un stundas brauciena attālumā ir lielpilsētas – Hamburga, Brēmene. Ir kur aizbraukt pastaigāt, atpūsties.

Tevis pieminētā lielpilsēta Hamburga – vai ir reizes, kad dodies paskatīties 1. bundeslīgas spēles?
Ļoti reti gan sanāk, bet ik pa laikam esmu braucis paskatīties Hamburgas spēles. To gan sev par mērķi nekad neesmu uzstādījis, jo pašam visbiežāk sestdienās ir spēles un svētdienas ir tās dienas, kad atpūšos un pavadu laiku ar bērnu un ģimeni. Tāpēc arī nesanāk nekur baigi bieži aizbraukt.

Tavā reģionālajā zonā spēlē vēl vairāki latviešu spēlētāji – Trifanovs, Juzups, Veršakovs un citi – šīs spēles gaidi ar nepacietību un ir īpašākas Tava kalendārā nekā parasti?
Ar citu latviešu pārstāvētajām komandām jāspēlē divas reizes sezonā. Trifanovs un Juzis dzīvo netālu – 15-20 minūšu brauciena attālumā. Tā kā dzīvojam netālu, tad sanāk biežāk satikties, parunāt un pavadīt laiku kopā brīvdienās. Nekādas baigi īpašās sajūtas laukumā pret viņiem spēlējot nav.

Pārejot pie Tavas komandas – izpētīju, ka esi vecākais vārtsargs savā komandā. Vai Tava loma ir arī kā trenerim, audzinot jaunākos biedrus? Vai arī Tev ir iedalītā tāda kā vecākā brāļa loma un tikai jāpalīdz trenerim, lai jaunākie saprot ko no viņiem prasa?
Jā, šogad un pagājušogad esmu vecākais vārtsargs. Jaunākie komandas biedri un treneri mani uztver kā mazliet pieredzējušāku vārtsargu, bet nav tā, ka man būtu jāiet atsevišķi no pārējiem un kaut kas speciāli jāmāca. Darbojamies visi vienā grupā un daram vienas un tās pašas lietas. Nekādas atlaides man netiek piešķirtas. Ir dažreiz situācijas, kad varu dot kādu padomu, kurš ir iegūts tikai ar pieredzi, bet kā jau minēju – kā pašmērķis tas netiek uzstādīts.

Pastāsti par savu klubu, treniņiem. Kādi ir kopējie treniņu apstākļi? Klubs cenšas pietuvināties profesionālam līmenim?
Līmenis droši vien ir tāds viduvējs, jo visi spēlētāji ikdienā strādā vai arī mācas un uz treniņiem brauc uzreiz pēc skolām vai darbiem. Dažreiz sanāk, ka kāds kavējas un nevar ierasties uz visiem treniņiem. Par komandas kopējo organizatorisko līmeni runājot – sporta zāle mums vienmēr ir pieejama, kaut arī laiki ir ierobežoti, jo šeit ir daudz komandas, kas vēlas trenēties. Komandas spēlētājiem ir iespēja apmeklēt fitnesa klubus bez maksas. Pieejami arī fizioterapeiti, ārsti – slimnīcās uz apmeklējumiem nav jāgaida rindās.

Kādi ir komandas mērķi un ambīcijas skatoties tuvākā un tālākā nākotnē?
Nu kā primārais mērķis vienmēr tiek uzstādīts nopelnīt pietiekami daudz punktus turnīra tabulā, lai nevajadzētu uztraukties par izkrišanu no patreizējās līgas. Un tad jau sezonas gaitā skatās kā ies tālāk. Nākošā sezona varētu būt nedaudz grūtāka, kaut kas jauns, jo mūsu patreizējais treneris beidz darbu mūsu klubā un nākamajai sezonai ir atrasts jauns treneris. Iespējams, ka daudzi spēlētāji ies prom un nāks klāt jauni. Kaut kas pavisam noteikti klubā mainīsies. Jaunais treneris pašlaik trenē 2. Bundeslīgas sieviešu komandu un nāk uz mūsu klubu ar savu redzējumu, nodarbosies tikai ar handbolu. Jau šobrīd jaunais treneris tiekas ar spēlētājiem un pārrunā nākošās sezonas plānus.

Jautājums tieši par Tavu nākotni – esi jau domājis par nākošo sezonu – paliksi šajā pašā komandā vai arī pagaidām nekas konkrēti nav izlemts?
Pagaidām vēl neko konkrēti nevaru pateikt, jo gaidu atbildes no citiem klubiem un tuvāko nedēļu laikā vajadzētu būt lielākai skaidrībai. Bet sīkāk šobrīd negribētu iedziļināties par citām komandām, jo pats vēl īsti neko nezinu.

Nedaudz par izlasi – esi kļuvis par stabilu izlases vērtību – šobrīd mums ir trīs līdzvērtīga līmeņa vārtsargi – Tu, Artūrs Kuģis un Helmuts Tihanovs. Vai būsi klāt uz maija spēlēm pret Nīderlandi?
Protams, ka būšu. Cik saprotu, tad paplašinātajā sarakstā esmu iekļauts un zinu, ka spēles ar Nīderlandi ir svarīgākās šajā ciklā. Man pat sanāk izlaist pēdējās spēles klubā, kas ir diezgan svarīgas Fredenbekai, bet viņi jau ir informēti, ka došos palīgā izlasei un nevarēšu palīdzēt klubam. Ja ir piedāvājums no izlases, tad vienmēr esmu un gribu palīdzēt. Nekad neatsaku, ja esmu vajadzīgs.

Šobrīd sākušās play-off spēles SynotTip Virslīgā – seko līdzi kas notiek mūsu zemē? Tev droši vien ir dalītas jūtas par komandām – no vienas puses – play off spēlē dzimtās pilsētas komanda "Jūrmalas Sports", bet daudzi bijušie skolasbiedri no Murjāņu Sporta Ģimnāzijas pārstāv Dobeles "Tenax". Kas ir tavs favorīts?
Ikdienā pasekoju līdzi rezultātiem, un, ja ir kāda tiešraide portālā Sportacentrs.com, tad iespēju robežās noskatos arī to. Godīgi sakot ir diezgan interesanti, jo klubu sniegums ir izlīdzinājies salīdzinot ar agrākiem laikiem, kad ASK/AB.LV vienmēr visus uzvarēja bez variantiem. Tā kā pats esmu no Jūrmalas, tad vairāk sekoju līdzi un atbalstu "Jūrmalas Sports" komandu. Ceru, ka viņi otro spēli pret "Ogre/Miandum" uzvarēs ar vajadzīgo punktu skaitu. Ja nu tomēr Jūrmala nespēs tikt tālāk, tad esmu par interesantām spēlēm nākošajās kārtās.

Pēdējos gados "Tenax" ir tā komanda, kas lielākoties uzvar.
Teiksim tā – Dobele nav vecais ASK/AB.LV. Dobele var zaudēt kādai komandai, kas mērķtiecīgi strādā un gatavojas – Latvijas kausā šogad "Tenax" neuzvarēja, jo kāju priekšā pielika Ludzas "Latgols".

Runājot par pēdējo nedēļu epopeju ap Murjāņu Sporta Ģimnāziju – kādas ir Tavas domas un emocijas par šo jautājumu. Tu kā MSĢ absolvents varētu izteikt savas domas par šo iestādi un ieguldījumu gan Tavā, gan citu handbolistu izaugsmē.
Uzskatu, ka Murjāņi ir ļoti laba vieta, lai attīstītos kā handbolists. Tur mācoties tiek ieaudzināta arī disciplīna, jo jau no agra vecuma esi spiests dzīvot bez pieskatīšanas no vecāku puses un tas uzliek papildus atbildību. Arī mācībās tur ir nedaudz augstāks līmenis nekā parastās vidusskolās. Ja jaunietim ir paveicies un viņš ir iekļuvis šajā skolā, tad tā iespēja ir jāizmanto un jācenšas attīstīties gan kā handbolistam, gan kā personībai. Runājot par pašu zāles atklāšanu – esmu nedaudz vīlies, jo pats esmu tur pavadījis ļoti ilgu laiku un pēc bildēm spriežot ir lietas par kurām nav līdz galam padomāts. Labi, ka tur kaut kas ir pakustējies uz priekšu tieši uzlabojumu ziņā, bet tam vajadzēja pievērst lielāku uzmanību. Prieks, ka apstākļi ir uzlabojušies.

Viens liels pluss ir – tagad zālē arī ziemā ir silts.
(smejas) Nu jā, tas gan. Kādreiz ziemā vajadzēja ar ziemas jakām iet trenēties...

Paldies par sarunu. Nobeigumā, vai vēlies kādam nodot sveicienus?
Vēlos pasveicināt Latvijas jaunos handbolistus, lai cīnās un trenējas. Ja ir iespēja, tad noteikti doties mācīties uz Murjāņu Sporta Ģimnāziju. Svarīgi ir mēģināt iegūt izglītību turpat Latvijā, jo esot ārzemēs to izdarīt ir nedaudz grūtāk un ja vēlas kaut ko sasniegt handbola laukumā, tad jāizmanto katra izdevība un jāstrādā uz pilnu slodzi treniņos. Šobrīd apstākļi jaunajiem handbolistiem ir daudz labāki nekā tas bija pirms 10-12 gadiem. Vēlos arī novēlēt veiksmi Jūrmalas komandai play-off spēles un tiekamies maijā Latvijas valstsvienības spēlēs.

UZZIŅAI:
Pēc 25 no ieplānotajām 30 spēlēm Vācijas 3. līgas Ziemeļu zonā Edgara Kukšas pārstāvētais klubs "Fredenbeck" ar 21 punktu ieņem 10. vietu 16 komandu konkurencē. Kukša divreiz šosezon izcēlies arī ar vārtu guvumiem. Nākamo spēli "Fredenbeck" aizvadīs jau šo sestdien, 1. aprīlī, kad savā laukumā uzņems "Flensburg Handewitt II", kas turnīra tabulā ieņem pozīciju augstāk.