Klešniks: "Latvija ir valstsvienība, kurā visi spēlē ar sirdi un dvēseli"

Kādi bija galvenie argumenti, kāpēc šogad nolēmi doties palīgā Latvijas izlasei?
Grupa, no kuras Latvijas izlase noteikti var tikt uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Nekad neesmu piedalījies finālturnīrā, tā ir ļoti laba motivācija. Man pašam vairs nav palicis tik daudz laika handbolista karjerā, lai vēlāk vēl kaut ko tādu sasniegtu. Arī izlases direktors Renārs Līcis prata atrast īstos vārdus, lai man nebūtu šaubu, ka ir jādodas palīgā izlasei.

Kādi Tev palikuši iespaidi par spēlēm pret Slovēniju un Nīderlandi?
Ļoti pozitīvi. Bija liels prieks satikt visus tos handbolistus, kas mums ir. Mēs esam laba komanda. Komanda, kas spēlē ar sirdi un dvēseli. Izlasē nav daudz laika, lai izveidotu komandas spēli, bet trenerim ir jāsavāc visi kopā.

Pastāsti cilvēkiem par to, kāds bija Tavs grafiks līdz spēlei pret Nīderlandi, jo pirmsspēles treniņā iepriekšējā vakarā nepiedalījies!
Iepriekšējā vakarā man čempionātā pulksten septiņos bija svarīga spēle. Ap pusnakti biju atpakaļ mājās, trijos cēlos, devos uz Brēmeni, tad lidoju uz Lietuvu, no Lietuvas devos uz Rīgu, kur mani sagaidīja ar mašīnu un aptuveni 50 minūtes pirms spēles sākuma biju zālē. Nospēlēju un nākamajā rītā devos atpakaļ uz Vāciju. Pēc spēles bija jūtams nogurums. Laukumā viss bija kārtībā, nu varbūt kājas bija nedaudz stīvas, bet darīju visu, ko vien varēju, lai palīdzētu komandai. Centos tāpat kā visi pārējie, darījām maksimumu konkrētajā brīdī.

Kā pašam izdevās iekļauties komandā?
Zinu, kā tas ir, kad esi pieredzējušākais spēlētājs komandā un pārējie ir gados krietni jaunāki. Arī klubā man ir tāda situācija. Vienkārši ir jāspēj būt tik jaunam, cik komandas jaunākais spēlētājs. Ir jāspēj iejusties un saprast komandas biedrus.

Cik ļoti ir pamainījusies izlase pa šiem gadiem?
Pats pēdējo spēli aizvadīju 2014. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā. 2013. gada vasarā nospēlējām neizšķirti ar ungāriem [2013. gada 12. jūnijā Dobelē 25:25 - aut.]. Bet nu vairāk nav neviena izlasē, ar ko kopā augām. Atceros kādreiz spēlējām kopā ar Margotu Valkovski, Helmutu Tihanovu, ar ko patiešām kopā augām. Arī Aivis Jurdžs vēl nebija tajā laikā, kad spēlēju Rīgā. Līdz 2003. gadam, kad devos prom uz Vāciju. Visi tomēr atnāca vēlāk. Ļoti daudz tādā ziņā ir mainījies.

Kādu Tu redzēji savu lomu pašreizējā izlases modelī?
Izdarīt savu darbu, cik labi vien iespējams. Ir grūti tajā īsajā laikā uzreiz sadalīt konkrētas lomas. Katrs jau aptuveni apzinās, uz ko ir spējīgs un ko var sniegt komandai, kā var palīdzēt komandas biedriem. Gribētu uzturēt labu atmosfēru komandā, lai visi spēlē ar prieku.

Kādas bija attiecības ar galveno treneri Armandu Uščinu, ar kuru savulaik esat spēlējuši kopā?
Protams, ka mums ir labas attiecības. Viņš ir viens no tiem, ar kuru sanāca augt kopā. Nav tā, ka Armands nāca tikai pie manis un prasīja padomu. Treneris uzklausa katru spēlētāju, bet uzdevums pēc tam ir pareizi to visu salikt kopā. Varu kaut ko pateikt, bet gala lēmumu tāpat pieņems treneris, viņš ir tas, kurš strādā pie tā, lai izlobītu no komandas maksimumu.

Tavuprāt, kādas ir Latvijas izredzes kvalificēties finālturnīram?
Man izskatās, ka mums ir jāspēj kvalificēties finālturnīram. Man pat ir tā, ka gribas, lai neesam trešā spēcīgākā komanda, gribu, lai esam vieni no līderiem grupā. Nevajag censties uzlēkt augstāk par savām iespējām, bet vēlamies labi nospēlēt atlikušās četras spēles kvalifikācijas turnīrā. Nav tā, ka tikai pēc veiksmīgā starta esam sapratuši savu mērķi un zinām, ka darīsim visu, lai būtu klāt arī nākamajos mačos. Jau pirms kvalifikācijas starta visi saprata, ko grib sasniegt. Sabraucām visi kopā un zinājām savu ilgtermiņa mērķi. Tas nebija uzdevums tikai uz pirmajām divām spēlēm. Katra spēle šajā kvalifikācijā ir svarīga, nevar domāt, ka pietiks labi nospēlēt divas spēles un viss.

Kurā vietā Tev pašam šobrīd ir handbols?
Pašlaik manā dzīvē notiek pārmaiņas. Esmu pārstājis braukāt tos lielos attālumus, katru nedēļas nogali pa 300 kilometriem. Tā tas bija divreiz nedēļā. Mana pašreizējā komanda gan arī vēlas kāpt augstāk un sasniegt 3. Bundeslīgu. Kopumā šī ir amatieru komanda, kurā katrs saprot, ka ir iespēja tikt augstāk. Visi strādā vai mācās. Pats šobrīd strādāju pie savām lietām. Mindene ir manas mājas, kur dzīvoju vairākus gadus. Bērns jau ir sācis iet skolā, varu teikt, ka esmu nobāzējies šeit.

Tava pašreizējā komanda ''LiT Tribe Germania'' ir viena no spēcīgākajām komandām 4. Bundeslīgā, bet, vai pirms sezonas nebija variantu turpināt spēlēt 1. Bundeslīgā?
Bija varianti. Man arī iepriekšējā komanda ''HSG Wetzlar'' piedāvāja palikt uz vēl vienu gadu. Man pašam vienkārši bija apnicis braukāt. Šajā karjeras posmā jau gribu vairāk laika pavadīt ar ģimeni. Vienkārši nodomāju, ka braukšu uz mājām, spēlēšu Mindenē un turpināšu iegūt kaut kādus sakarus caur sportu. Jādomā par turpmāko dzīvi, lai pēc sportista karjeras ir nedaudz vieglāk.

Kāds ir sportiskais līmenis Vācijas 4. Bundeslīgā?
Godīgi sakot, nācu uz šejieni ar domu, ka spēlēt būs vienkārši, bet tā nav. Treneri šeit runā, ka reģions, kurā mēs spēlējam ir spēcīgākais 4. Bundeslīgā. Cilvēki patiešām prot spēlēt handbolu. Liela daļa no mūsu reģiona komandām mierīgi varētu spēlēt 3. Bundeslīgā. Negribu tagad sākt salīdzināt ar Latvijas čempionātu, bet patiešām šeit ir daudzi meistarīgi handbolisti.

Cik profesionālā līmenī notiek treniņu darbs, kāda ir infrastruktūra?
Komandai treniņi ir četras reizes nedēļā, bet es pats individuāli strādāju vēl vismaz reizi vai divas nedēļā, lai uzturētu savi labā sportiskajā formā. Teikšu, ka trenējos pusprofesionāli, tomēr daru visu, lai uzturētu sevi formā. Nav tā, ka uz mūsu komandas spēlēm nāktu daudz skatītāju, ir kādi 200-400 katru spēli. Bet iepriekšējā kārtā mums bija izbraukuma spēle pret ''Bielefeld'' komandu, kurai arī ir skaidrs mērķis tikt uz augšu un spēlēt 3. Bundeslīgā, tur klātienē bija 2000 līdzjutēju. Runā, ka iepriekšējā sezonā ir bijušas spēles ar izpārdotu halli, proti, 4500 skatītāju. Tā ir patiešām profesionāla komanda, kurā spēlētāji saņem algu un domā tikai par handbolu.

Kādi ir Tavi mērķi atlikušajā handbolista karjerā?
Viena lieta ir ar izlasi nokļūt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Klubu karjerā šobrīd mērķis ir ar pašreizējo komandu tikt uz 3. Bundeslīgu. Mūsu izlases ''Whatsapp'' čatā Guntis Ciematnieks [LHF ģenerālsekretārs] pasmējās, ka pēc Eiropas čempionāta finālturnīra jau esot arī pasaules čempionāts, kurā arī būšot vairāk komandu. Tas ir 2021. gadā. Tad man būs 41 gads. Pasaules čempionātā arī neesmu bijis tomēr [smaida]. Nezinu. Skatīšos no spēles uz spēli, no gada uz gadu. Pie visa tā, ko karjeras laikā esmu piedzīvojis, joprojām jūtos labi.

Vai trenera darbs pēc karjeras beigām Tev būtu interesants?
Nē! Tas ir smags, grūts darbs. Ja kaut kas komandā neiet, tad pirmais lido treneris. Treneris ir mamma, tētis, fizioterapeits, ārsts. Treneris ir viss. Tā ir atbildība par visiem 14 cilvēkiem komandā. Jāspēj izveidot vienota komanda. Tas ir ļoti smags darbs. Nē, nē, nē...Man jau daudzi treneri ir vaicājuši šo jautājumu. Lielākais mīnuss ir tas, ka joprojām nebūtu brīvas nedēļas nogales. Turpinātos ierastais ritms. Nevari pabūt ar savu bērnu kopā, nesanāk arī atvaļinājumi vienā laikā.

Vāciju šobrīd pilnībā var saukt par tavām mājām?
Jā, protams, dzīvoju šeit jau 15 gadus, tas ir ilgs laiks. Runāju vācu valodā, īstenībā zināju vācu valodu pirms došanās uz šejieni 2003. gadā. Laikam skolā labi iemācījos. Kāda ir pilsēta? Laba izmēra pilsēta. 80 tūkstoši iedzīvotāju. Nav par lielu, lai pazustu, un nav par mazu, lai kāptu citiem uz kājām. Ir atpūtas kompleksi, parki, restorāni, iepirkšanās centri. Viss nepieciešamais. Blakus ir arī Brēmene un Hannovere, ja gribas kādu lielāku pilsētu. Pašam labāk patīk savs stūris, sava māja, kur var uzgrillēt gaļu un dzīvot mierīgi. Jūtamies šeit lieliski. Arī mans bērns jau spēlē handbolu Vācijā.

Kādā pozīcijā?
Viņš ir vārtsargs. Sāka kā laukuma spēlētājs, bet pirms viena turnīra bija situācija, ka abi vārtsargi bija izkrituši no sastāva, ielika vārtos manu dēlu, pats labi nospēlēja turnīru, un komanda vēl spēja uzvarēt.

Pats izvēlējās handbolu, vai tomēr tēvs parādīja ceļu?
Sanāk jau, ka pats aizvedu viņu uz handbolu. Īstenībā te ir tā, ka nav daudz variantu. Ir vesela sistēma, un te tie, kas ir saistīti ar handbolu, automātiski savus bērnus ved trenēties handbolā. Ir sistēma no bērniem līdz pat augšai. No sākuma bija tā, ka nedaudz bija jāstumj dēls uz treniņiem. Tagad viņš ir reģiona izlasē, un pats skrien uz treniņiem. Viņam ir kļuvis interesantāk.

Ko Tev novēlēt?
Veselību, maz savainojumu un panākumus sportā.

Un pēc karjeras beigām brīvas nedēļas nogales!
Diez vai tā sanāks. Izskatās, ka būs jābraukā līdz dēlam uz spēlēm.

Varbūt jārauj prom no handbola?
Tagad jau ir par vēlu...[smaida]

Pēc divām aizvadītām spēlēm Latvijas grupā līdere ar divām uzvarām divās spēlēs ir Slovēnija, pa uzvarai ir Latvijai un Nīderlandei, bet bez panākumiem cīnījusies Igaunija. Jāatgādina, ka kvalifikācijas cikla ievadā 24. oktobrī Latvija viesos ar 21:27 piekāpās vienai no spēcīgākajām pasaules handbola izlasēm Slovēnijai, savukārt otrajā mačā Armanda Uščina vadītā komanda Valmierā ar 29:25 uzveica Nīderlandi. Kvalifikācijas turpinājums paredzēts 2019. gadā - aprīlī divas spēles Igauniju, bet savukārt jūnijā Latvijai otrās spēles ar Slovēniju un Nīderlandi.

Kvalifikācijas turnīrā piedalās 32 valstu izlases, kas tika ielozētas astoņās grupās pa četrām komandām katrā. Gaidāmais kvalifikācijas turnīrs būs plašākais, kāds jebkad ir noticis. Eiropas čempionātam kvalificēsies katras grupas divas labākās komandas, kā arī četras labākās trešo vietu ieguvējas.

Eiropas čempionāta finālturnīram jau kvalificējušās tā organizatores Zviedrija, Austrija un Norvēģija, kā arī esošā Eiropas čempione Spānija. 2020.gadā Eiropas čempionātā pirmoreiz piedalīsies 24 valstu izlases (iepriekš - 16). Eiropas čempionāta finālturnīrs norisināsies no 2020.gada 10. līdz 26.janvārim.

Evars Klešniks ir dzimis 1980. gada 18. maijā Aizkrauklē. No 2000. līdz 2003. gadam Klešniks pārstāvēja Latvijas komandu ''ASK Rīga'', bet 2003. gadā devās uz Vāciju, kur karjeras laikā pārstēvējis tādas komandas kā ''ThSV Eisenach'', ''TUSEM Essen'', ''GWD Minden'' un ''HSG Wetzlar'', spēlējot Vācijas 1. un 2. Bundeslīgā. Ar ''TUSEM Essen'' komandu Klešniks izcīnīja EHF Kausa trofeju. Šobrīd Klešniks atgriezies savā pilsētā Mindenē, kur pārstāv 4. Bundeslīgas klubu ''LiT Tribe Germania".